Personību fabrikas

Kas ir personība? Kam tā ir un kam ne? Kā personība ir mērāma? Ar ko to mēra? Kādi personībai ir kritēriji un priekš kam tā tiek mērīta? Cik maksā viena mērvienība personības (un kas ir tas, kas ir tā mērvienība), vai tā ir pieprasīta? Vai tā ir pārdodama un nopērkama? Cik pircēji ir gatavi par to dot? Visā visumā – ko mēs domājam, sacīdami „viņai/m ir personība” (visbiežāk nākas dzirdēt „s/he has personality”)?

Mēs taču piekrītam, ka esam neatkārtojami radījumi starp visiem pārējiem šajā laikā un telpā, taču tanī pat brīdī mēs zinām, ka visi esam vienlīdzīgi. Bet slavenības ar mediju palīdzību ir mums parādījušas, ka daži ir ievērojamāki nekā citi. Lai gan viens no skaidrojumiem psiholoģijā paredz, ka personība ir kāda indivīda atšķirība no pārējiem, šeit es necenšos runāt par atzītiem psiholoģiskajiem, filozofiskajiem terminiem, es nestrīdos nekam pretim, neko necenšos pārdēvēt un ne uz ko nepretendēju. Kas ir tas viens un kas ir pārējie? Es runāju par ikdienas dzīvi un „personību”, par to, kādiem mums jābūt, lai mēs būtu pieprasīti, lai būtu topā, lai būtu hot vai cool. Es runāju par realitātes televīziju kā „personality” pieprasījuma atspoguļotāju, realitātes šoviem (paldies šim fenomenam, reizēm var atlasīt īstus dārgumus antropoloģijai), kur indivīds aiziet ar konkrētu mērķi, strādā pie tā, konkurējot ar pārējiem, un tanī pašā laikā dzīvo zem viena jumta ar konkurentiem, kuri ir atlasīti pēc īpašiem kritērijiem. Kādi iekšējie/ārējie resursi ir nepieciešami, lai sasniegtu mērķi?

Kā jau teicu, realitātes šovi var būt noderīgi, ja tos māk skatīties. Jo sevišķi tie, kuros cilvēkiem jādzīvo kopā – America’s Next Top Model, Make Me A Supermodel, Tila Tequila, Average Joe, Highschool Reunion, Ladette to Lady un citi. Neskaitāmas teorijas šeit ir iespējams pielietot! Katrs vakars pie televizora man ir kā ekspedīcija cilvēku ‘everyday-life’ (ikdienas-dzīve). Tā ir kā ēnošana (Čarņavska), diemžēl režisēta, paredzēta, manipulēta un samontēta, un tomēr. Laimīgā kārtā citāti par personību ir bijuši pietiekami daudz, lai raisītu manu uzmanību.

Pirmo reizi pie vārda „personība” man lika satrūkties pirms gada, kad, pēc manas biedrenes teiktā, atklājās, ka vienai citai kolēģei neesot personības. Toreiz, atceros, visa mana eksistenciālistes ilūziju pasaule tika iedragāta, kad sapratu, ka kāds var būt vērtēts pēc „personības deficīta”. Un kas tad bija vainas tai meitenei, kurai, kā noskaidrojām, nebija personības? Pirmkārt, viņa nekad nekā nezināja, pat savu viedokli ne. Ja kādreiz kaut ko dabūji ārā no viņas, idejas likās viduvējas, banālas un kā no grāmatas izrakstītas, tā it kā kāds viņai būtu iepriekš teicis, kā jādomā. Viņa nekad neko neierosināja, tā vietā lipa klāt pārējiem, un vienmēr pagadījās visās fotogrāfijās. Visam pa virsu – viņa bija līdzatkarīga, konstanti cenšoties palīdzēt visiem nelaimē nonākušajiem un dzīves apdalītajiem. Ir vieglāk nosaukt īpašības, kas personībām nepieder, nekā tās, pēc kurām ir pieprasījums. Iespējams, tās būtu: drosme, izlēmība (bet ne principiālisms un enerģijas vampīrisms), neatkarība no pārējo uzskatiem, prasme izturēt kritiku un kāda odziņa (kas tas vēl tāds?).

Kā reiz skatījos America’s Next Top Model, kur kādā epizodē viena no simpātiskākajām meitenēm no pārējo puses pastāvīgi tika aizmirsta. Toreiz viņu arī izbalsoja, un, kā teica Taira Benksa (Tyra Banks), tā nav modele, kura nav atcerēšanās vērta. Un šeit jau nav runa tikai par modelēm vien, bet gan katru no mums (lai gan no otras puses spīguļiem nepieciešams fons!).

„High school reunion” arī ir spilgts piemērs personībām. Esmu novērojusi, tur ir tādi dalībnieki, kas mūžīgi tiek kadrā. Bet novērojumi man saka, ka tas nav tāpēc, ka viņiem būtu liels un varens gars. Piemēram, vienā no epizodēm ir viens tāds hipijs, kurš gandrīz nekad netiek filmēts, un ļoti iespējams, ka viņš ir interesants sarunu biedrs, varbūt viņš vienatnē meditē un uztura savu dvēseli formā, kamēr pārējie vērpj intrigas, viens otru aprunā, krāpj dzīvesbiedrus, tādā veidā tiekot filmēti. Turklāt šajā šovā dalībnieki var atļauties būt riebīgi viens pret otru, jo šova uzdevums nav izcelt kādu uzvarētāju kā piemērotāko. Šeit neviens netiek izbalsots, visa mērķis ir savākt kopā pirms desmit gadiem absolvējušu klasi un ļaut viņiem izskaidroties. Šai šovā izteiktākā „personība” man šķita tā sieviete, kura jau no sākta gala bijušo klasesbiedru priekšā ieņēma pozīciju pret klases līderēm, tobiš – karsējmeitenēm, lai cik banāli neizklausītos, tādā veidā aizstāvot kādas citas ex-klasesbiedrenes ģimenes vērtības un mīlestību. Viņa vienmēr bija lojāla pret sevi, un pārējiem, zināja savu toni, nepakļāvās emociju izvirdumiem un likās organizējam notikumus ēkā, kā arī radīja patīkamu atmosfēru. Pret viņu bija respekts ne tikai „tai-ar-izpostīto-ģimeni”, bet arī klases līderēm.

Vakar skatījos „Tila Tequila” šovu, kur par Tilas sirdi cīnās gan vesels bars puišu, gan meiteņu. Savai aizrautīgajai interesei gan par šoviem, gan personības problēmu, noķēru citātu, kad par kādas meitenes necienīgo izturēšanos viena cita izteicās tā: „That was really disrespectful. I hope she [Tila] doesn’t buy it!” Tas spilgti norāda, ka, piemēram, respekts vai cieņa, vai vismaz laipnība ir nopērkami, bet necieņa būtu tā īpatnība, kuru nevajadzētu pirkt. Un cieņa, piemēram, ir kaut kas tāds, ko var pārdot, bet šeit es ar to domāju „dāvināt”. Tā ir dāvana, kurai jānāk atpakaļ (mēs jau zinām slaveno Raiņa citātu). Tās visas ir personībā ietilpstošās kvalitātes.

Līdzīgā gadījumā vērtības spēlē lielāku lomu tieši šovos, kuros skatītājiem ir iespēja izlemt, kam būtu jādodas mājās, piemēram, „Big Brother”, „Make Me A Supermodel” vai Latvijā „Fabrika”. Protams, šovi ar to pašu brīdi kļūst kripatiņu garlaicīgāki, jo nav vairs intrigu, kuru vērts bija uzcepties un tēlot tiesnesi, taču mēs esam lēmuši taisnu tiesu par visādiem dergļiem un riebekļiem, kuri nav tiesīgi uzvarēt. Un kā gadījies kā ne – uzvarētājs iemieso vairākuma tautas ideālus un vērtības!

Personība radies no vārda „persona”, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē maska. Piemēram, viena no psihes struktūras sastāvdaļām, pēc Junga, bija Maska jeb Persona, kas ir cilvēka patiesās būtības aizsegs, sociālā loma. Tas nav pats cilvēks, bet gan tā nozīme, ko viņš spēlē. Protams, maskas mainās, atkarībā no izrādes, personas mainās attiecībā, kādā sabiedrībā esam, pielāgojoties attiecīgajai struktūrai. Realitātes šovā „Ladette to Lady” kāda dalībniece ballē izturējās kā profesionāla dāma, sarunājoties ar kādu augsti stāvošu personu. Par to sašutusi bija viena no tiesnesēm. Viņa aizrādīja, ka baidoties, ka tā neesot bijusi viņas īstā būtība, bet tikai ļoti profesionāla aktierspēle. Tas ir pretrunā ar šā šova koncepciju – padarīt šīs sīkās mamzeles par dāmām, mācot kā sabiedrībā izturēties. Es pilnīgi saprotu šo meiteni, kad pēc tiesāšanas viņa pati brīvprātīgi skolu pameta, neredzot jēgu tam, ja tad, kad tu rīkojies kā paredzēts, patiesībā tiec nosodīta. Neviena no meitenēm skolu nevarētu pabeigt, ja nespēlētu teātri, kuru patiesībā liek spēlēt skola. Neviena sieviete nepiedzimst kā dāma, bet par tādu kļūst.

Protams, ir daudz šaubu, kas patiešām ir autentisks, jo šovi, kā mēs zinām, lai arī saucas „realitātes”, tie tik un tā tiek savā veidā iestudēti. Tas sākas jau ar atlasi. Piemēram, uz 4.sezonas „Big Brother” šovu Lielbritānijā pieteicās vairāk nekā 10’000 dalībnieku, kuriem jāieraksta 2 minūšu ilgs video par sevi. Nākamajās kārtās tikušajiem jāiziet psiholoģiskās piemērotības tests un seko vēl virkne sīki niansētu uzdevumu, pēc kuriem dalībnieki tiek izvēlēti. Protams, atlasīti tiek neparastākie indivīdi, taču šova organizatori cenšas nelikt kopā pilnīgus pretpolus tāda iemesla kā komunikācijas dēļ. Piemēram, kopā netiek likti tumšādainie ar atklātiem rasistiem, geji ar kareivīgiem homofobiem, jo tādā gadījumā apstātos komunikācija, bet tas šova veidotājus neinteresē. Viņiem vajag mijiedarbību, kompleksas attiecības, kas radītu drāmas. Kā piemēru varu minēt redzēto „High School Reunion”, kad grupā bija viens gejs un viens homofobs. Viņi tik tiešām nekomunicēja. Pavērsiens bija boksa „mačs”, kurā viņi izkāvās un pēc kura „fobs” atzina, ka starp viņiem tomēr pastāv kaut kas kopējs.

Tāpat nevar zināt, cik procentu šais šovos ir patiesības. Cilvēki tiek atlasīti kā ekstraordināri, taču arī situācijas tādas ir. Kopēja dzīvesvieta, piespiedu komunikācija uz attiecību veidošanas vai mierīgas līdzāspastāvēšanas, vai uzvaras rēķina. Arī notikumi nav vienkārši. Situācijas tiek iestudētas, ar cilvēkiem tiek manipulēts, viņus provocē uz konfliktsituācijām, vērtē pēc sasniegumiem. Reizēm pat var pastrīdēties, vai šais šovos ir patiešām „parasti cilvēki no ielas”, nevis aktieri („The Hills”). Turklāt skatītājiem tas viss tiek pasniegts jau sagraizīts pa gabaliņiem, samontēts „because it sells”.

Protams, mēs nevaram teikt, ka realitātes šovi ir realitāte, tas viss ir augsti konstruēts artefakts (Colin Sparks) un, taču mēs varam piekrist, ka šovu fenomens ir daudzslāņaināks un kompleksāks nekā es to pasniedzu un ka šovos darbojas īsti cilvēki „īstās” situācijās, kuras tiek programmētas, iestudētas, manipulētas nolūkā, lai radītu konfliktus (turpat), tāpat mēs varam piekrist, ka vēlme izvirzīt priekšplānā personības ir patiesa. Ka atlase no tūkstošiem citu gribētāju izvēlēt tieši savdabīgos jau ir personību izaicinoša. Un vai tik tiešām visi šovu dalībnieki ir lielākas personības nekā tie, kas atlasi nav izturējuši? Stratēģiski izdevīgas ir konstrukcijas, kurās „spēcīga personība” satiekas ar „vājāku”, piemēram, Americas Next Top Model 6, kurā pretim pašapzinīgajai Džeidai pretim stājas par sevi nepārliecinātā Džīna. Protams, šeit arī var strīdēties, vai tiešām pārākuma izrādīšana ir pašapziņas izpausme, un vai gadījumā aiz tās neslēpjas visiem zināmais vājums, kas jākompensē, fakts ir tāds, ka šova veidotāji zināja, ka starp šīm personām veidosies konflikts.

Tātad arī acīmredzamiem stipriniekiem nevajag uzticēties kā personībām. Vienatnē viņas raud un zvana uz mājām, sūdzoties, ka neviens viņas nepieņem, ka neviens nenovērtē viņu „atklātību”.

Lai vai kā, nobeigumā gribu teikt, ka realitātes šovi, kaut arī "fiktīva realitāte", pierādījuši, ka "ražo" personības, tanī pašā laikā (ne)nosakot, kas ir personība. Tā, ļoti iespējms, ir individualitāte, kas atšķir no pārējiem, iekšējs spēks, patstāvība, pašapziņa, domu neatkarība, radošums un daudz citu dažādu īpašību. Taču neviens tā arī līdz galam nekur nav izskaidrojis, ko īsti meklē un kādiem jābūt tiem - "ar personību apveltītajiem".