Latvieši, ieradušies Dānijā, ilgi nevar pierast pie veikalu īpašajiem darbalaikiem, to esmu noskaidrojusi dažādās diskusijās. Atceros, toreiz, kad dzīvoju mazajā ciematā Brenderup, tur bija viens pārtikas veikals, nu, tāds normāla lieluma un kvalitātes – „Daglig Brugsen”, benzīntanks tā patālāk, un tur arī pasts un video noma, uz otru pusi ekošops, kur varēja nopirkt tikai organiskus produktus un daudz interesantus alus, beķereja ar treknajām ruma bumbām un sausajām, kārtainās mīklas bulkām, kā arī seksšops, kur iekšā bija daudz dažādu interesantu rotaļlietu, vecu pornožurnālu un videokasešu, bet ārā – automāts neparedzētiem gadījumiem ar video un dažāda dizaina prezervatīviem.
Tad vēl Brenderup bija autoserviss, kurš neizraisīja manu interesi, kiosks, kurā varēja nopirkt arī medikamentus un kurš strādāja mazliet ilgāk nekā veikals, taču tur bija kudiš dārgāk, picērija, kura reti bija vaļā, kā arī divas bankas, vienā no tām traktors reiz naktī trijos izcēla bankomātu, vēl tagad tie žuļiki nav atrasti. Starp citu, ciemā bija arī solārijs – 10 minūtes 20 kronas.
Brenderup, līdzīgi kā ar Vārkavu, ir sadalīta it kā divās daļās. Otra ir baznīcas daļa. Mūsu pusē bija vecā stacija (kura vairs neeksistē), „viesu nams”, tobiš – skola, kā arī baltā jeb trakomāja, bet pāri tiltam – otra puse, kuru tā arī nekad nespējām pieņemt kā Brenderup. Ņemot vērā, ka Dānijā ik pa kilometram ir jauns ciems ar citādu nosaukumu, tad kādēļ gan lai diezgan patālā baznīcas daļa sauktos Brenderup? Tai pusē toties bija arī frizieris, apģērbu veikals (kaut kas sarkanajam krustam līdzīgs), mēbeļu bode un frizieris, bet neviena pārtikas veikala, cik zinu.
Mūsējais pārtikas veikals darbdienās parasti strādāja līdz 19, tāpēc vienmēr bija jāpasteidzas pēc vakariņām, ja ko gribējām pirkt. Vienreiz, kad sāka pārdot Ziemassvētku alu, veikals bija vaļā līdz 20! „Daglig Brugsen” strādāja pat brīvdienās un līdz 17.
Kopenhāgenā veikali ir vairāk nekā tur, bet nestrādā diži ilgāk, lai neteiktu pretēji. Piemēram, tuvējais „Netto”, kurš ir uz katra stūra un līdzinās „Maximai” (tur gan nav gatavu salātu, kurus varētu nomazgāt, bet ir gana prasts un sušķīgs, iekļaujot garlaicīgu piedāvājumu), ir atvērts līdz 20, sestdienās līdz 17, bet svētdienās nemaz. Ja vēlas kaut ko nopirkt, jāiet uz „Døgn Netto” (Diennakts Netto), kas patiesībā nav nemaz diennakts, bet ir atvērts līdz 22, arī brīvdienās, taču šādi veikali ir liels retums.
„Fakta”, kas atrodas blakus pirmīt minētajam, ir mainījusi politiku un kopš novembra vidus sāks strādāt pastiprinātā režīmā visas dienas. Svētki taču nāk! Starp citu, visās „Faktās” kase ir tāda futūristiska – tur nav tādas kases ar paplātīti vai trauciņu, kur ielikt naudu, un tad kasieris to paņem savām rokām un papūlas skaitīt. „Faktā” pie kases ir tāda monētu mašīnīte, kurā pa caurumiņu jāber naudas gabaliņi. Tā visu naudu saskaita un atlikumu pati izber. Ja gribi piedāvāt papīrnaudu, to kasieris paņem gan, bet iešļūcina citā mašīnā, kura saskaita un arī izber atlikumu.
Toties „Netto” ir pašapkalpošanās kases, kur katrs pats, kam nav bail, var visu godīgi iepīkstināt un saskaitīt, un samaksāt. No otras puses, šīs kases reizēm aizņem daudz vairāk laika nekā gara rinda pie parastās, jo ja tur nostājas kaut kādi neprašas, var dabūt ilgi gaidīt.
Tuvumā atrodas arī „Irma”, kas gan ir dārgāks, taču daudz interesantāks veikals. Tur ir lielāka izvēle eko precēm, var nopirkt zviedru maizi, kas, protams, vēl klāt nestāv Raunas saldskābmaizei, bet garšas ziņā ir daudz bagātāka nekā dāņu maizes. Tur ir arī briesmīgi garšīga dāņu ekoloģiskā rupjmaize, kas nav piebārstīta ar visādām sēklām tā, ka maize ir tikai piedeva, lai tās sēklas kopā turētos, un tā smaržo tāpat kā Latvijas ķieģelītis. „Irmā” ir arī kraukšķīgais zemesriekstu sviests un daudz dažādu sieru.
Jokaini, ka Dānijā ir ļoti nabadzīga izvēle jūras produktiem, šeit pamatā var atrast garneles, kas ir baigi labi, un patiesībā tās ir ļoti lētas, un dažu veidu zivis – lasi, kas ir jancīgi dārgs, pangasijas zivi, foreli un vēl dažas baltās gaļas zivis. Tādas lietas kā krabju nūjiņas jāiet pirkt uz krievu, ķīniešu vai poļu veikaliem par bargu naudu (pieci lati divdesmit štukas), gliemežus, astoņkājus un citādas gardas preteklības vispār reti redz. Taču es esmu atradusi šausmīgi garšīgu vīnu, gatavotu no ekoloģiski audzētām vīnogām, un tas ir pats labākais, kādu esmu jebkad dzērusi. Principā šeit viss iedalās ekoloģiskajos un neekoloģiskajos produktos, kas, protams, liekas mazliet absurdi, bet ekoloģiskie šeit maksā gandrīz tikpat, cik Latvijā, piemēram, tādi „Daugavas” ražojumi.
Aknu pastētes šeit ir metāliskos trauciņos, lai var ielikt mikroviļņos vai cepeškrāsnī, jo dāņi to ēd tikai karstu un uz maizes, vēl pa virsu uzliekot ceptu bekonu. Garšo labi, bet pēc pastētes mūsu gaumē jāiet uz poļu veikalu. Tur var dabūt arī kondensēto pienu tūbiņā, kuru var sūkt, un tad tur vēl ir arī skābēti kāposti, bet tos var atrast arī arābu veikalos.
Vēl veikalos ir ļoti liela izvēle dažādās lakricas un gumijkonfektēs. Vesels stends. Sākumā es smējos par dāņu stilu – pirms filmas sapirkt papīra tūtā veselu čupu ar lakricu, pārklātu ar cukurotu, krāsainu glazūru, un sarkanām, dzeltenām, zaļām un vēl visādām E-končām, tāpat arī Colu vai Pepsi, bet tagad arī es tā daru.
Dānijā visu var nopirkt sasaldētu. Ne tikai dārzeņus pagatavošanai un dažādas gaļas, un zivis, bet bulkas, kūkas, pīrāgus, lazanjas, bet pat zupas plastmasas maisiņos! Protams, esmu gana slinka, lai regulāri stāvētu pie plīts, tāpēc ir nogaršotas arī zupas, jāteic, necerēti garšīgas. Turklāt par visuresošajās kantīnēs jeb uzņēmumu ēdnīcās viņi gandrīz nekad negatavo, bet uzsilda sasaldēto.
Gandrīz jau aizmirsu par dārzeņu fenomenu, jo man tas liekas jau tik pierasts. Dārzeņi un augļi bieži vien nepārdodas uz svara, bet gan gabalos. Piemēram, viens ābols vai apelsīns maksā no 2.25 līdz 3.50 kronām vai kaut kā tā, arī atkarībā no veikala un vai tas ir ekoloģiskais vai nav. Banāni garšo tā kā reiz bērnībā garšoja, kad mamma un tētis pirmoreiz atnesa mājās, 7 banāni – 20 kronas. Pie dārzeņiem var nopirkt dilles, baziliku un lokus podiņos, tāpēc man jau kopš augusta stāv loki, pat ūdeni īpaši neprasa. Dille gan jālej katru dienu, bet baziliks gan ir rātns bērniņš, ļoti labi piestāv jebkam, ko gatavo.
Dānija neviltoti ir alus cienītāju tauta. Tādas izvēles, kāda ir lielākajos veikalos, nav pat Latvijas lielveikalos! Neiesaku izvēlēties tos lētākos – 3 kronu (apm. 30 sant.) – alus. Tuborgam, piemēram, ir ļoti garšīgs Lieldienu alus „Kylle kylle” par 8 kronām ar cālēnu virsū, tāpat arī Albani Ziemassvētku alus „Jule bryg” par tikpat. Un Dānijā ir ļoti daudz ekoloģisko un visādu specifisku alu, pie tam – grādīgāks nenozīmē lētāks vai prastāks, tipa – bomžu alus. Šeit arī ir šausmīgi garšīgs poļu alus „Kožlak”. Dārgie alkoholi ir maza izvēle parastajos veikalos un stāv tikai aiz kases. Ja grib ko vairāk, jāiet uz speciālu alkānu veikalu, kur var atrast dažnedažādas dzeramlietas. Par laimi, šeit nav kā Zviedrijā, kur pat normālu alu nevar parastā veikalā nopirkt!
Tā kā neviens veikals, kas nav arābu, nestrādā ilgāk par 22, dāņiem nav nepieciešams alkohola tirgošanas likums, kas aizliedz tirgot alkoholu pēc tikiem un tikiem. Turklāt šeit 16 gadīgs švauksts var pirkt un lietot alkoholu. Pie tam – vieglo alkoholu var iegādāties universitātes kafejnīcās, un mani kursabiedri nesaprata manu izbrīnu, jo kas gan vainas vienam alum pie grupas darba? Tas raisot iztēli un atbrīvojot, un veidojot „hyggelig” atmosfēru. Ar šo vārdu dāņi ļoti lepojas, jo to nevarot tā vienā vārdā iztulkot. Tas esot gan „cosy” (mājīgi), gan „comfortable” (ērti), gan „nice” (jauki), protams, pēc manām domām tas arī paredz visur esošās sveču gaismiņas un valdošo pusgaismu, protams, ne jau skolā.
Veikalos jau var just Ziemassvētkus – es jau kādu mēnesi ēdu Dāņu Ziemassvētku „ābolu pončikus”, kurus sasaldētus var nopirkt veikalos, tāpat jau pāris nedēļas atpakaļ es ieraudzīju rīsu/putukrējuma/mandeļu putru plēves iepakojumā tā kā desu, kurā tradicionāli ir viena vesela mandele, un kurš to dabū savā šķīvī, tam prīze. Redzēju arī asinsdesas, kuras izskatās sastāvam tikai no asinīm vien. Drīz droši vien izliks Ziemassvētku alu, snapsu, un gļuku, tas ir, karstvīnu. Gļuks gan jāiet iebaudīt uz teātra krogu, tur viņi tam piejauc rumu un vēl visādus garšumiņus.
Atšķirībā no Eiropas stila veikaliem, kuri lielos vilcienos izskatās kā Rimi, Maxima un līdzīgi, arābu veikali ir haotiskāki, pārblīvētāki, nu, vairāk tādi kā lauku bodes pie mums. Tikai šeit var atrast dažādas inčīgas lietas tur, sākot no dienvidnieciskiem ēdieniem, garšvielām, līdz pat Cido sulai, kuru jau esmu minējusi. Viņiem pie veikala ieejas vienmēr ir izlikti augļi un dārzeņi, kur arī ir daudz lielāka izvēle nekā parastos veikalos, taču nevajag lēti uzķerties uz cenām, tā var iegrābties vecos arbūzos! Tad vēl arābiem patīk kaulēties pat veikalos! Viņi neuzliek cenu uz precēm un katru reizi improvizē. Tā reiz man gribēja pārdot Cido sulu par četrām kronām dārgāk nekā iepriekšējā reizē, un, protams, ka es nokaulēju, par ko pārdevējs jutās šausmīgi azartisks. Vēl viņu veikalos var nopirkt Vegetu (lai gan dāņiem tas neierullē, viņiem – ja nav karija, nav pārtija, tā ir gandrīz nacionālā garšviela), vārīto desu, mannā, dažādas inčīgas pupiņas un vēl visādus brīnumus. Pelmeņi gan ir tikai krievu veikalā „Moskva”, kur viss ir šausmīgi dārgs.
Īpašs fenomens ir arī katra mēneša pirmā svētdiena, kad ir atvērti tik pat kā visi veikali. Parastās svētdienās pat Kopenhāgena šķiet izmirusi, taču ne katra mēneša pirmajā svētdienā. Tad visi iziet ielās, veikalos un notiek baigā rosība, mazliet pat kaitinoša un apgrūtinoša. Un tomēr – tas, kurš izgājis novērot pārtikas veikalu kultūru, ir ieguvējs.
Tad vēl Brenderup bija autoserviss, kurš neizraisīja manu interesi, kiosks, kurā varēja nopirkt arī medikamentus un kurš strādāja mazliet ilgāk nekā veikals, taču tur bija kudiš dārgāk, picērija, kura reti bija vaļā, kā arī divas bankas, vienā no tām traktors reiz naktī trijos izcēla bankomātu, vēl tagad tie žuļiki nav atrasti. Starp citu, ciemā bija arī solārijs – 10 minūtes 20 kronas.
Brenderup, līdzīgi kā ar Vārkavu, ir sadalīta it kā divās daļās. Otra ir baznīcas daļa. Mūsu pusē bija vecā stacija (kura vairs neeksistē), „viesu nams”, tobiš – skola, kā arī baltā jeb trakomāja, bet pāri tiltam – otra puse, kuru tā arī nekad nespējām pieņemt kā Brenderup. Ņemot vērā, ka Dānijā ik pa kilometram ir jauns ciems ar citādu nosaukumu, tad kādēļ gan lai diezgan patālā baznīcas daļa sauktos Brenderup? Tai pusē toties bija arī frizieris, apģērbu veikals (kaut kas sarkanajam krustam līdzīgs), mēbeļu bode un frizieris, bet neviena pārtikas veikala, cik zinu.
Mūsējais pārtikas veikals darbdienās parasti strādāja līdz 19, tāpēc vienmēr bija jāpasteidzas pēc vakariņām, ja ko gribējām pirkt. Vienreiz, kad sāka pārdot Ziemassvētku alu, veikals bija vaļā līdz 20! „Daglig Brugsen” strādāja pat brīvdienās un līdz 17.
Kopenhāgenā veikali ir vairāk nekā tur, bet nestrādā diži ilgāk, lai neteiktu pretēji. Piemēram, tuvējais „Netto”, kurš ir uz katra stūra un līdzinās „Maximai” (tur gan nav gatavu salātu, kurus varētu nomazgāt, bet ir gana prasts un sušķīgs, iekļaujot garlaicīgu piedāvājumu), ir atvērts līdz 20, sestdienās līdz 17, bet svētdienās nemaz. Ja vēlas kaut ko nopirkt, jāiet uz „Døgn Netto” (Diennakts Netto), kas patiesībā nav nemaz diennakts, bet ir atvērts līdz 22, arī brīvdienās, taču šādi veikali ir liels retums.
„Fakta”, kas atrodas blakus pirmīt minētajam, ir mainījusi politiku un kopš novembra vidus sāks strādāt pastiprinātā režīmā visas dienas. Svētki taču nāk! Starp citu, visās „Faktās” kase ir tāda futūristiska – tur nav tādas kases ar paplātīti vai trauciņu, kur ielikt naudu, un tad kasieris to paņem savām rokām un papūlas skaitīt. „Faktā” pie kases ir tāda monētu mašīnīte, kurā pa caurumiņu jāber naudas gabaliņi. Tā visu naudu saskaita un atlikumu pati izber. Ja gribi piedāvāt papīrnaudu, to kasieris paņem gan, bet iešļūcina citā mašīnā, kura saskaita un arī izber atlikumu.
Toties „Netto” ir pašapkalpošanās kases, kur katrs pats, kam nav bail, var visu godīgi iepīkstināt un saskaitīt, un samaksāt. No otras puses, šīs kases reizēm aizņem daudz vairāk laika nekā gara rinda pie parastās, jo ja tur nostājas kaut kādi neprašas, var dabūt ilgi gaidīt.
Tuvumā atrodas arī „Irma”, kas gan ir dārgāks, taču daudz interesantāks veikals. Tur ir lielāka izvēle eko precēm, var nopirkt zviedru maizi, kas, protams, vēl klāt nestāv Raunas saldskābmaizei, bet garšas ziņā ir daudz bagātāka nekā dāņu maizes. Tur ir arī briesmīgi garšīga dāņu ekoloģiskā rupjmaize, kas nav piebārstīta ar visādām sēklām tā, ka maize ir tikai piedeva, lai tās sēklas kopā turētos, un tā smaržo tāpat kā Latvijas ķieģelītis. „Irmā” ir arī kraukšķīgais zemesriekstu sviests un daudz dažādu sieru.
Jokaini, ka Dānijā ir ļoti nabadzīga izvēle jūras produktiem, šeit pamatā var atrast garneles, kas ir baigi labi, un patiesībā tās ir ļoti lētas, un dažu veidu zivis – lasi, kas ir jancīgi dārgs, pangasijas zivi, foreli un vēl dažas baltās gaļas zivis. Tādas lietas kā krabju nūjiņas jāiet pirkt uz krievu, ķīniešu vai poļu veikaliem par bargu naudu (pieci lati divdesmit štukas), gliemežus, astoņkājus un citādas gardas preteklības vispār reti redz. Taču es esmu atradusi šausmīgi garšīgu vīnu, gatavotu no ekoloģiski audzētām vīnogām, un tas ir pats labākais, kādu esmu jebkad dzērusi. Principā šeit viss iedalās ekoloģiskajos un neekoloģiskajos produktos, kas, protams, liekas mazliet absurdi, bet ekoloģiskie šeit maksā gandrīz tikpat, cik Latvijā, piemēram, tādi „Daugavas” ražojumi.
Aknu pastētes šeit ir metāliskos trauciņos, lai var ielikt mikroviļņos vai cepeškrāsnī, jo dāņi to ēd tikai karstu un uz maizes, vēl pa virsu uzliekot ceptu bekonu. Garšo labi, bet pēc pastētes mūsu gaumē jāiet uz poļu veikalu. Tur var dabūt arī kondensēto pienu tūbiņā, kuru var sūkt, un tad tur vēl ir arī skābēti kāposti, bet tos var atrast arī arābu veikalos.
Vēl veikalos ir ļoti liela izvēle dažādās lakricas un gumijkonfektēs. Vesels stends. Sākumā es smējos par dāņu stilu – pirms filmas sapirkt papīra tūtā veselu čupu ar lakricu, pārklātu ar cukurotu, krāsainu glazūru, un sarkanām, dzeltenām, zaļām un vēl visādām E-končām, tāpat arī Colu vai Pepsi, bet tagad arī es tā daru.
Dānijā visu var nopirkt sasaldētu. Ne tikai dārzeņus pagatavošanai un dažādas gaļas, un zivis, bet bulkas, kūkas, pīrāgus, lazanjas, bet pat zupas plastmasas maisiņos! Protams, esmu gana slinka, lai regulāri stāvētu pie plīts, tāpēc ir nogaršotas arī zupas, jāteic, necerēti garšīgas. Turklāt par visuresošajās kantīnēs jeb uzņēmumu ēdnīcās viņi gandrīz nekad negatavo, bet uzsilda sasaldēto.
Gandrīz jau aizmirsu par dārzeņu fenomenu, jo man tas liekas jau tik pierasts. Dārzeņi un augļi bieži vien nepārdodas uz svara, bet gan gabalos. Piemēram, viens ābols vai apelsīns maksā no 2.25 līdz 3.50 kronām vai kaut kā tā, arī atkarībā no veikala un vai tas ir ekoloģiskais vai nav. Banāni garšo tā kā reiz bērnībā garšoja, kad mamma un tētis pirmoreiz atnesa mājās, 7 banāni – 20 kronas. Pie dārzeņiem var nopirkt dilles, baziliku un lokus podiņos, tāpēc man jau kopš augusta stāv loki, pat ūdeni īpaši neprasa. Dille gan jālej katru dienu, bet baziliks gan ir rātns bērniņš, ļoti labi piestāv jebkam, ko gatavo.
Dānija neviltoti ir alus cienītāju tauta. Tādas izvēles, kāda ir lielākajos veikalos, nav pat Latvijas lielveikalos! Neiesaku izvēlēties tos lētākos – 3 kronu (apm. 30 sant.) – alus. Tuborgam, piemēram, ir ļoti garšīgs Lieldienu alus „Kylle kylle” par 8 kronām ar cālēnu virsū, tāpat arī Albani Ziemassvētku alus „Jule bryg” par tikpat. Un Dānijā ir ļoti daudz ekoloģisko un visādu specifisku alu, pie tam – grādīgāks nenozīmē lētāks vai prastāks, tipa – bomžu alus. Šeit arī ir šausmīgi garšīgs poļu alus „Kožlak”. Dārgie alkoholi ir maza izvēle parastajos veikalos un stāv tikai aiz kases. Ja grib ko vairāk, jāiet uz speciālu alkānu veikalu, kur var atrast dažnedažādas dzeramlietas. Par laimi, šeit nav kā Zviedrijā, kur pat normālu alu nevar parastā veikalā nopirkt!
Tā kā neviens veikals, kas nav arābu, nestrādā ilgāk par 22, dāņiem nav nepieciešams alkohola tirgošanas likums, kas aizliedz tirgot alkoholu pēc tikiem un tikiem. Turklāt šeit 16 gadīgs švauksts var pirkt un lietot alkoholu. Pie tam – vieglo alkoholu var iegādāties universitātes kafejnīcās, un mani kursabiedri nesaprata manu izbrīnu, jo kas gan vainas vienam alum pie grupas darba? Tas raisot iztēli un atbrīvojot, un veidojot „hyggelig” atmosfēru. Ar šo vārdu dāņi ļoti lepojas, jo to nevarot tā vienā vārdā iztulkot. Tas esot gan „cosy” (mājīgi), gan „comfortable” (ērti), gan „nice” (jauki), protams, pēc manām domām tas arī paredz visur esošās sveču gaismiņas un valdošo pusgaismu, protams, ne jau skolā.
Veikalos jau var just Ziemassvētkus – es jau kādu mēnesi ēdu Dāņu Ziemassvētku „ābolu pončikus”, kurus sasaldētus var nopirkt veikalos, tāpat jau pāris nedēļas atpakaļ es ieraudzīju rīsu/putukrējuma/mandeļu putru plēves iepakojumā tā kā desu, kurā tradicionāli ir viena vesela mandele, un kurš to dabū savā šķīvī, tam prīze. Redzēju arī asinsdesas, kuras izskatās sastāvam tikai no asinīm vien. Drīz droši vien izliks Ziemassvētku alu, snapsu, un gļuku, tas ir, karstvīnu. Gļuks gan jāiet iebaudīt uz teātra krogu, tur viņi tam piejauc rumu un vēl visādus garšumiņus.
Atšķirībā no Eiropas stila veikaliem, kuri lielos vilcienos izskatās kā Rimi, Maxima un līdzīgi, arābu veikali ir haotiskāki, pārblīvētāki, nu, vairāk tādi kā lauku bodes pie mums. Tikai šeit var atrast dažādas inčīgas lietas tur, sākot no dienvidnieciskiem ēdieniem, garšvielām, līdz pat Cido sulai, kuru jau esmu minējusi. Viņiem pie veikala ieejas vienmēr ir izlikti augļi un dārzeņi, kur arī ir daudz lielāka izvēle nekā parastos veikalos, taču nevajag lēti uzķerties uz cenām, tā var iegrābties vecos arbūzos! Tad vēl arābiem patīk kaulēties pat veikalos! Viņi neuzliek cenu uz precēm un katru reizi improvizē. Tā reiz man gribēja pārdot Cido sulu par četrām kronām dārgāk nekā iepriekšējā reizē, un, protams, ka es nokaulēju, par ko pārdevējs jutās šausmīgi azartisks. Vēl viņu veikalos var nopirkt Vegetu (lai gan dāņiem tas neierullē, viņiem – ja nav karija, nav pārtija, tā ir gandrīz nacionālā garšviela), vārīto desu, mannā, dažādas inčīgas pupiņas un vēl visādus brīnumus. Pelmeņi gan ir tikai krievu veikalā „Moskva”, kur viss ir šausmīgi dārgs.
Īpašs fenomens ir arī katra mēneša pirmā svētdiena, kad ir atvērti tik pat kā visi veikali. Parastās svētdienās pat Kopenhāgena šķiet izmirusi, taču ne katra mēneša pirmajā svētdienā. Tad visi iziet ielās, veikalos un notiek baigā rosība, mazliet pat kaitinoša un apgrūtinoša. Un tomēr – tas, kurš izgājis novērot pārtikas veikalu kultūru, ir ieguvējs.
0 comments:
Post a Comment