Miera un pārticības malā?

Šausmīgi ilgs laiks pagājis, kopš esmu kaut ko šeit rakstījusi. Atceros, dažus gadus atpakaļ skaitīju, cik pierakstītas dienasgrāmatas esmu iekrājusi. Sešas gabalas aptuveni septiņu gadu laikā. Un galvenais, ka inčīgi. Bet tagad šajā attīstītajā laikmetā to vien tikai daru kā kaut kur kaut ko iečivinu. Pirmkārt, nav ne spēka, ne iedvesmas kaut ko darīt, otrkārt, zudusi visa vēlme darīt kaut ko tikai sevis dēļ, treškārt, priekš citiem droši vien tā labāk. Nez, cik procentuāli kāds vēl tekstu, garāku par 120 zīmēm, lasa. Un es pavisam ticu, ka cilvēka jaunums slēpjas radošumā, tāpēc jūtos kā vecotu.
Pēdējā laikā baigi gribas mājās. Komunicēšana ar cilvēkiem no citām valstīm, jo īpaši Rietumeiropas, ir kļuvusi ļoti apgrūtinoša. Nesen pat bija kaut kāds raksts tēvēnetā par to, ka, lai arī tiem latviešiem ārzemēs ir samērā laba pārtikšana, viņi tur tik un tā jūtas svešinieki. Un, ai, kāda tā ir taisnība! Sākumā jau nekas, viss jaunais liekas tik aizraujošs, bet kad saproti, ka tas viss ir tikai modelis, tikai kanons, kas atkārtojas dienu no dienas jau otro trešo gadu, nevari saprast, vai rauj atpakaļ, vai jau vienalga. Protams, atkarīgs, kā uz to pats skatās. Nē, nu, kāpēc gan man būtu jāņem vērā kaut kāds satiktenis bārā? Pffff. Ne man interesē, ne kā, jo īpaši pēc tam, kad atvēris muti un parādījis savu inteliģences līmeni. Bet nu, ja šādus gadījumus nākas piedzīvot reizes 6 visa vakara garumā, gribot negribot pie trešā sāc vai nu smieties, vai rullēt acis, vai fantazēt visādus pekstiņus, jo kāda gan starpība, ko es saku - tā tik un tā ir tukša skaņa.
Vistipiskākais piemērs sarunai:
viņš: hvad hedder du? /ļoti ieinteresēti/
es: Ginta
viņš: you are not danish? / mazliet pārsteigts/
es: no
viņš: so where are you from? /it kā gribētu pozicionēt savu turpmāko attieksmi, atkarībā, no kurienes esmu/
es: Letland
un tad jau tālāk saruna variē, atkarībā no (ne)zināšanām, kur tas vispār atrodas, kā tur ir un tādā garā, bet viens no nākamajiem jautājumiem ir -
viņš: and what are you doing in Denmark? /it kā kāds dānis kādreiz prasītu kādai dāņu jaunkundzei, ko viņa dara Dānijā, nē, bet nu labi/
es: i live here /ko normāla dāņu jaunkundze atbildētu, ja viņai uzdotu tik stulbu jautājumu, un tā kā es šeit neierados naudas pelnīšanas mērķa vadīta, bet gan mīlas dēļ, tad tā nu tā kā būtu patiesība/
viņš: no, but what are you DOING here? /pat ja es būtu arābiete, neviens man neuzdotu tik stulbu jautājumu, taču protams, viņiem sevi jāpozicionē pret tevi tālāk/
ja puisis iepaticies un gribi, lai vakars izdevies, vari stāstīt, ka šeit studē, jo tad tas laikam nozīmē, ka tev ir kaut kādas ambīcijas (es gan tam nepiekrītu, bieži vien tam ar to nav nekāda sakara). ja viņš tev pilnīgi vienaldzīgs, vari aprakstīt ikdienas rutīnu, ja kaitina, rullējot acis, vari pajautāt, ko viņš pats dara Dānijā!
bieži vien turpinājums modelim šāds:
viņš: is Letland the same as Litauen? vai arī: what language do you speak there?
es: Latvian
viņš: is it the same as Lithuanian? vai arī: is it similar to Russian?
man reiz pat bija tik tālu līdz kaklam, ka sāku stāstīt, ka esmu no Krievijas, jo nereti kad saki, ka esi no Latvijas, viņi jautā, vai tā ir daļa no Krievijas.
es: I am from Russia
viņš: ooooo! from which part in Russia?
es: from Latvia /sava veida tests un galu galā jautri taču!/
un kā gadījies kā ne, pati iekritu, jo tieši šis zināja, kur un kas ir Latvija:
viņš: eerrr... aren't Baltics independent? and you don't talk Russian there!
šādos gadījumos, kad redzi, ka cilvēkam ir smadzenes, pat es kļūstu ieinteresēta.
ja ir luste uz ākstīšanos un gribas kaut drusciņas cieņas, es reizēm saku, ka esmu no Islandes, viņi pat paši bieži ir prasījuši, nezin kāpēc viņi domā, ka Ginta ir tipisks islandiešu vārds. un es arī izskatoties islandiski. un tā kā šeit ir daudz islandiešu, viņi reti prasa, ko šeit daru.
Taču lai arī dāņu puiši ir ļoti uzpūtīgi, viņi būs pirmie, kas pieies pie tevis. Ikreiz kad eju kaut kur Latvijā, puiši izskatās tik vīzdegunīgi un svarīgi, pētām meitenes bāros, un klāt gan nenāk. Nezinu, neesmu prasījusi, vai tas kautrīgums, komplekss vai vienkārši lepnums: gan jau pašas atnāks, ja vajadzēs. Šeit ir pavisam pretēji, reizēm pat kaitinoši pretēji, jo ja bariņā, ar ko ej uz klubu, nav neviena puiša, tad ir ļoti grūti vienkārši atpūsties, jo visu laiku tev kāds lidināsies apkārt kā kaitinoša lapsene ap konfekti. Tikko kā esi iegājusi bārā, tev kāds momentā pienāks klāt un aicinās dejot.
Vēl viena problēma, ar ko saskaros šeit, ir tas, ka man nav ne mazākās nojausmas, par ko runā rietumeiropieši. Tikai tagad personīgi izjūtu, ko nozīmēja padomju un pēcpadomju gados dzīvot kā mucā. Īrs ar dāni vai zviedru var uzturēt divu stundu garu sarunu par multenēm un filmām no bērnības, tā vietā es tikpat ilgu sarunu varu uzturēt ar ukraiņu draudzeni. Atšķirība tikai tāda, ka man šāda draudzene ir tikai viena, bet rietumeiropas kolēģu man ir daudz vairāk. Pēdējā laikā es sāku izvairīties no iešanas iedzert alu pēc darba, jo man ir šausmīgi garlaicīgi un uzmācas kaut kāda drūmā depresija. Es jūtos tik šausmīgi dumja, ka man nav nekas piebilstams par Bamse multenēm no bērnības un kaut kādām deviņdesmito gadu manuālām spēlītēm, par kurām viņi var runāt stundām ilgi. Un tad man uzmācas paranoja, es sāku vērtēt sevi no pārējo skatpunkta. Un tad man liekas, ka viņi domā, ka esmu deadly boring. Un tad vēl valodas barjera ir problēma. Protams, manas angļu sarunvalodas zināšanas ir labas, bet humors, kas ir ļoti nozīmīgs ikdienas komunikācijā, paredz ļoti niansētu valodas izjūtu, kuras man vēl nav. Un ja astoņas stundas dienā piecas dienas nedēļā jāpavada ar inteliģentu īru, kuram angļu valoda ir dzimtā, pār mani savelkas arvien tumšāks mākonis. Protams, jāņem vērā arī, ka katrā kultūrā ir cita veida humors. Mans "nezin kāpēc" saskan ar igauņu, ukraiņu, poļu un draugiem no Balkānu valstīm. Bet es vairs viņus nesatieku tik bieži.
Bet ko nu gan es čīkstu? Es taču patiesībā esmu baigi apmierināta ar savu dzīvi šeit. Viss ir tik piemēroti sakārtots un mierīgs maniem nerviem. Cilvēki ir skaisti, kopti un moderni, viņi dziedot tev pabrauks garām ar riteni un pasmaidīs. Vasarā uz ielām izbrauks ar tumbu velosipēdiem un piesaistīs sev tādu pārtiju, ka tik turies! Man ļoti patīk dāņu dīdžeji. Viņi ir īsti mākslinieki, atšķirībā no pašmāju uzpūtīgajiem tipiem. Es vārdā nesaukšu, bet pašreiz krutākais dīdžejs Latvijā mani vienā klubā pārsteidza, neko virtuozu tā arī nenodemonstrējot. Tā bija parasta pleiliste, kuras laikā viņš atļāvās vairākas reizes aiziet līdz bāram, paņemt drinkus un piedzerties, taču tik un tā izskatīties tik svarīgs. Tas ir apbrīnojami, ko tikai tādi "mākslinieki" no sevis neiedomājas!
Tā kā... nu, šis nav pīrāgs ar abiem apdegušiem galiem. Un galu galā tā ir izvēle. Arī par to, ko pieciest vairāk uz kaut kā cita rēķina. Par spīti visai atsvešinātības sajūtai dažreiz, vairāk jau ir patīkamu momentu. Un arī visi šie smieklīgie dāņi pārtijos jau viss ir viena vienīga mazsvarīga māžošanās.