Ļeitūns

reiz sen sen atpakaļ, kad biju ekspedīcijā Latgalē, sievas man piebūra vīrieti. tā piebūra, ka uz visu mūžu laikam. bija tāda buramdziesma, kur jāiepin mīļotā vīrieša vārds. vairs neatceros, kā skanēja. bet es, stūķēdama mutē mājās gatavota speķa maizes, tikai smējos un domāju - jā jā, nu, paskatīsimies! nezinu, vai bij tas uz labu, vai sliktu, bet izdevās. kā viedie saka - esi uzmanīgs, ko vēlies - tas var piepildīties.

vēl viņas man mācīja, kā atkauties no ļaunajiem gariem, kas nāk mājās. ar svētīto krītu uz durvīm uzrakstīts K+M+B ir viens no populārākajiem tai-zemē. kurš nu to vairs atceras, ko tas nozīmē - Kaspars, Melhiors un Baltazars; lokalizētie Kārlis, Mārtiņš, Bērtulis; Kaspars, Maspars, Baspars. vai nav vienalga, galvenais, ka strādā!

iemācīja arī, ka aizsardzībai pret lietuvēnu uz durvīm jāuzvelk piecstaru zvaigzne. ar vienu vilcienu. tad nu man tagad ienācis prātā, varbūt, ja šo zvaigzni uzvelk uz krūtīm, pie sirds neķeras visādi šmurguļi! lietuvēns mana darbabiedra izskatā. moka un žņaudz. jadelē prātā. ja lietuvēns uzklūpot lopiem, no rītiem tiem esot slapjas muguras. nez, kā šovakar tieši te karsti, te auksti, te karsti, te auksti.. ļeitūns tā uzklupis pie rīkles, ka nevar ne norīt, ne izbrēkt. vienkārši jāsmok. smiekli un dusmas. smejos, kad liek, nīdu, kad liek. īsta marionete pavisam īsos striķīšos. un lietuvēni jau zina, kā raustīt. bet tā pa īstam jau nepieskaras. lasīju Šmita ticējumos, ka aizsardzībai der arī kustināt kājas lielo pirkstu, kad jūt, ka lietuvēns nupat klāt, vai arī mest krustus ar mēli. tikai varbūt jātura mēle aiz zobiem, kamēr to dara. vēl esot zibenim jāiesper tai vietā, kur nekristīta bērna dvēsele guļot (jo tie pārtopot par lietuvēniem, bieži vien rūtainās ūziņās). tieši kā reiz šovakar bija zibens. pavisam tuvu. pamirkšķināja un uzreiz nolamājās. logi visi ciet. (negaisā laikā nedrīkst dziedāt un pie loga stāvēt. varbūt lai ļeitūns netiek iekšā.)

šovakar esmu gan ņēmusi talkā mūsdienīgākus aizsarglīdzekļus. piemēram, viens no nevēlamā aizgaiņāšanas veidiem ir izteikts vārds (ja vien neesi burvis). visi jau zina par to, ka pateiktais nepiepildās, tāpēc vislabākos nodomus un sapņus ir jātura aiz zobiem (tikai mēlīti drīkst pavirpināt). tāpēc es te klabinu tastatūru, cerot, ka katrs burts ir viena soļa attālināšanās vērts. mēģināju arī balsī teikt, bet laukā čukstus kliedzās tikai: "stop it! stop it!" lietuvēns, acīm redzot, ir angliski runājošs.
otrs, mūzika, kā zināms, ļoti maģiska.Мельницаi ir viena laba dziesma par lietuvēnu."Ночная кобыла" saucas. īsti laikā. un varētu nostrādāt arī kā zīme pret lietuvēnu, taču man šķiet, viņi neprot lasīt dziesmas, jo īpaši krievu valodā (mans ļeitūns domāja, ka CCCP ir jāizrunā kā Sī Sī Sī Pī). un, ja tā ieklausās dziesmas vārdos, patiesībā lietuvēns ir tas, kurš dzied.
tad es vēl izmēģinu zālīšu uz-jaukumu. ķimenes un visādas citas labas lietas sajauktas ar ko stiprāku. palīdz gan vairāk rakstīšanai, ne pret lietuvēniem. īsti nevaru saprast, vai ļaunums aizgaiņājas, vai pieķeras vēl vairāk.

bija brīdis, kad darbā zīmējām ar krītiņiem uz pielaikošanas kabīņu durvīm, cik kurš drēbes ņēmis. dabūjām tādus krāsainus un tāfelītes reiz vienā pievedumā. vēl nesen aizsūtīju burvei Latgalē pastkarti. uz Lieldienām. nezinu, vai jālūdz lai nodzied piemērotu dziesmu un piebur lietuvēnu, vai atsūta man krītu aploksnē, lai varu uzvilkt zvaigzni uz krūts.

Miera un pārticības malā?

Šausmīgi ilgs laiks pagājis, kopš esmu kaut ko šeit rakstījusi. Atceros, dažus gadus atpakaļ skaitīju, cik pierakstītas dienasgrāmatas esmu iekrājusi. Sešas gabalas aptuveni septiņu gadu laikā. Un galvenais, ka inčīgi. Bet tagad šajā attīstītajā laikmetā to vien tikai daru kā kaut kur kaut ko iečivinu. Pirmkārt, nav ne spēka, ne iedvesmas kaut ko darīt, otrkārt, zudusi visa vēlme darīt kaut ko tikai sevis dēļ, treškārt, priekš citiem droši vien tā labāk. Nez, cik procentuāli kāds vēl tekstu, garāku par 120 zīmēm, lasa. Un es pavisam ticu, ka cilvēka jaunums slēpjas radošumā, tāpēc jūtos kā vecotu.
Pēdējā laikā baigi gribas mājās. Komunicēšana ar cilvēkiem no citām valstīm, jo īpaši Rietumeiropas, ir kļuvusi ļoti apgrūtinoša. Nesen pat bija kaut kāds raksts tēvēnetā par to, ka, lai arī tiem latviešiem ārzemēs ir samērā laba pārtikšana, viņi tur tik un tā jūtas svešinieki. Un, ai, kāda tā ir taisnība! Sākumā jau nekas, viss jaunais liekas tik aizraujošs, bet kad saproti, ka tas viss ir tikai modelis, tikai kanons, kas atkārtojas dienu no dienas jau otro trešo gadu, nevari saprast, vai rauj atpakaļ, vai jau vienalga. Protams, atkarīgs, kā uz to pats skatās. Nē, nu, kāpēc gan man būtu jāņem vērā kaut kāds satiktenis bārā? Pffff. Ne man interesē, ne kā, jo īpaši pēc tam, kad atvēris muti un parādījis savu inteliģences līmeni. Bet nu, ja šādus gadījumus nākas piedzīvot reizes 6 visa vakara garumā, gribot negribot pie trešā sāc vai nu smieties, vai rullēt acis, vai fantazēt visādus pekstiņus, jo kāda gan starpība, ko es saku - tā tik un tā ir tukša skaņa.
Vistipiskākais piemērs sarunai:
viņš: hvad hedder du? /ļoti ieinteresēti/
es: Ginta
viņš: you are not danish? / mazliet pārsteigts/
es: no
viņš: so where are you from? /it kā gribētu pozicionēt savu turpmāko attieksmi, atkarībā, no kurienes esmu/
es: Letland
un tad jau tālāk saruna variē, atkarībā no (ne)zināšanām, kur tas vispār atrodas, kā tur ir un tādā garā, bet viens no nākamajiem jautājumiem ir -
viņš: and what are you doing in Denmark? /it kā kāds dānis kādreiz prasītu kādai dāņu jaunkundzei, ko viņa dara Dānijā, nē, bet nu labi/
es: i live here /ko normāla dāņu jaunkundze atbildētu, ja viņai uzdotu tik stulbu jautājumu, un tā kā es šeit neierados naudas pelnīšanas mērķa vadīta, bet gan mīlas dēļ, tad tā nu tā kā būtu patiesība/
viņš: no, but what are you DOING here? /pat ja es būtu arābiete, neviens man neuzdotu tik stulbu jautājumu, taču protams, viņiem sevi jāpozicionē pret tevi tālāk/
ja puisis iepaticies un gribi, lai vakars izdevies, vari stāstīt, ka šeit studē, jo tad tas laikam nozīmē, ka tev ir kaut kādas ambīcijas (es gan tam nepiekrītu, bieži vien tam ar to nav nekāda sakara). ja viņš tev pilnīgi vienaldzīgs, vari aprakstīt ikdienas rutīnu, ja kaitina, rullējot acis, vari pajautāt, ko viņš pats dara Dānijā!
bieži vien turpinājums modelim šāds:
viņš: is Letland the same as Litauen? vai arī: what language do you speak there?
es: Latvian
viņš: is it the same as Lithuanian? vai arī: is it similar to Russian?
man reiz pat bija tik tālu līdz kaklam, ka sāku stāstīt, ka esmu no Krievijas, jo nereti kad saki, ka esi no Latvijas, viņi jautā, vai tā ir daļa no Krievijas.
es: I am from Russia
viņš: ooooo! from which part in Russia?
es: from Latvia /sava veida tests un galu galā jautri taču!/
un kā gadījies kā ne, pati iekritu, jo tieši šis zināja, kur un kas ir Latvija:
viņš: eerrr... aren't Baltics independent? and you don't talk Russian there!
šādos gadījumos, kad redzi, ka cilvēkam ir smadzenes, pat es kļūstu ieinteresēta.
ja ir luste uz ākstīšanos un gribas kaut drusciņas cieņas, es reizēm saku, ka esmu no Islandes, viņi pat paši bieži ir prasījuši, nezin kāpēc viņi domā, ka Ginta ir tipisks islandiešu vārds. un es arī izskatoties islandiski. un tā kā šeit ir daudz islandiešu, viņi reti prasa, ko šeit daru.
Taču lai arī dāņu puiši ir ļoti uzpūtīgi, viņi būs pirmie, kas pieies pie tevis. Ikreiz kad eju kaut kur Latvijā, puiši izskatās tik vīzdegunīgi un svarīgi, pētām meitenes bāros, un klāt gan nenāk. Nezinu, neesmu prasījusi, vai tas kautrīgums, komplekss vai vienkārši lepnums: gan jau pašas atnāks, ja vajadzēs. Šeit ir pavisam pretēji, reizēm pat kaitinoši pretēji, jo ja bariņā, ar ko ej uz klubu, nav neviena puiša, tad ir ļoti grūti vienkārši atpūsties, jo visu laiku tev kāds lidināsies apkārt kā kaitinoša lapsene ap konfekti. Tikko kā esi iegājusi bārā, tev kāds momentā pienāks klāt un aicinās dejot.
Vēl viena problēma, ar ko saskaros šeit, ir tas, ka man nav ne mazākās nojausmas, par ko runā rietumeiropieši. Tikai tagad personīgi izjūtu, ko nozīmēja padomju un pēcpadomju gados dzīvot kā mucā. Īrs ar dāni vai zviedru var uzturēt divu stundu garu sarunu par multenēm un filmām no bērnības, tā vietā es tikpat ilgu sarunu varu uzturēt ar ukraiņu draudzeni. Atšķirība tikai tāda, ka man šāda draudzene ir tikai viena, bet rietumeiropas kolēģu man ir daudz vairāk. Pēdējā laikā es sāku izvairīties no iešanas iedzert alu pēc darba, jo man ir šausmīgi garlaicīgi un uzmācas kaut kāda drūmā depresija. Es jūtos tik šausmīgi dumja, ka man nav nekas piebilstams par Bamse multenēm no bērnības un kaut kādām deviņdesmito gadu manuālām spēlītēm, par kurām viņi var runāt stundām ilgi. Un tad man uzmācas paranoja, es sāku vērtēt sevi no pārējo skatpunkta. Un tad man liekas, ka viņi domā, ka esmu deadly boring. Un tad vēl valodas barjera ir problēma. Protams, manas angļu sarunvalodas zināšanas ir labas, bet humors, kas ir ļoti nozīmīgs ikdienas komunikācijā, paredz ļoti niansētu valodas izjūtu, kuras man vēl nav. Un ja astoņas stundas dienā piecas dienas nedēļā jāpavada ar inteliģentu īru, kuram angļu valoda ir dzimtā, pār mani savelkas arvien tumšāks mākonis. Protams, jāņem vērā arī, ka katrā kultūrā ir cita veida humors. Mans "nezin kāpēc" saskan ar igauņu, ukraiņu, poļu un draugiem no Balkānu valstīm. Bet es vairs viņus nesatieku tik bieži.
Bet ko nu gan es čīkstu? Es taču patiesībā esmu baigi apmierināta ar savu dzīvi šeit. Viss ir tik piemēroti sakārtots un mierīgs maniem nerviem. Cilvēki ir skaisti, kopti un moderni, viņi dziedot tev pabrauks garām ar riteni un pasmaidīs. Vasarā uz ielām izbrauks ar tumbu velosipēdiem un piesaistīs sev tādu pārtiju, ka tik turies! Man ļoti patīk dāņu dīdžeji. Viņi ir īsti mākslinieki, atšķirībā no pašmāju uzpūtīgajiem tipiem. Es vārdā nesaukšu, bet pašreiz krutākais dīdžejs Latvijā mani vienā klubā pārsteidza, neko virtuozu tā arī nenodemonstrējot. Tā bija parasta pleiliste, kuras laikā viņš atļāvās vairākas reizes aiziet līdz bāram, paņemt drinkus un piedzerties, taču tik un tā izskatīties tik svarīgs. Tas ir apbrīnojami, ko tikai tādi "mākslinieki" no sevis neiedomājas!
Tā kā... nu, šis nav pīrāgs ar abiem apdegušiem galiem. Un galu galā tā ir izvēle. Arī par to, ko pieciest vairāk uz kaut kā cita rēķina. Par spīti visai atsvešinātības sajūtai dažreiz, vairāk jau ir patīkamu momentu. Un arī visi šie smieklīgie dāņi pārtijos jau viss ir viena vienīga mazsvarīga māžošanās.

Klientu konsultēšana vs lauku sētas artefakti

Nesen, manā dzimšanas dienas pasēdēšanā, ar skolasbiedriem izvērtās diskusija par to, kas ir etnogrāfija, jo kā izrādās - ne visur un ne visi saprot ar etnogrāfiju vienu un to pašu (līdzīgi kā ar daudzām citām lietām). Tā, piemēram, stāstot cilvēkiem par savām studijām pielietojošajā kultūras analīzē un metodēm, kuras izmantojam, lai noskaidrotu cilvēku ikdienas paradumus, un tādā veidā nākotnē ieteiktu klientiem jauninājumus, bieži vien neskaidrības ir tur, kāda vieta tai visā ir etnogrāfijai. Piemēram, šobrīd strādājam pie projekta galvenajai Kopenhāgenas tūrisma kompānijai Wonderful Copenhagen, kas vēlas uzlabot piedāvājumu eko-tūrismā. Un izmantojot etnogrāfiju, mēs cenšamies noskaidrot, kas tad īsti ir šie eko-tūristi, kas vispār tūristiem ir "zaļš" un kas nav, kādi līmeņi vai paralēles, vai paradoksi ir šai "zaļumā" u.c.
Tas, kas etnogrāfija (vai lauka pētījums) ir man un citiem maniem skolasbiedriem - tā ir aprakstoša zinātne/metode, bāzēta uz kvalitatīvajiem pētījumiem (atšķirībā no kvantitatīvajiem) - intervijām, novērošanu, dizaina spēlēm u.c., lai noteiktu, kā tad cilvēki dzīvo tieši šobrīd. Gandrīz vai pretēji tam, šķiet (un arī Wikipēdija raksta līdzīgi), ka Latvijā etnogrāfija vēl joprojām vairumā gadījumu nozīmē sprēslīcu, pūralāžu, tautastērpu un pasaciņu vākšanu, šo artefaktu rekonstruēšanu vēstures aprakstīšanai un pētīšanai. Ierakstiet latviešu Googlē "etnogrāfija" un jums izleks attēli ar atbilstošiem linkiem par etnogrāfiskajiem muzejiem, lauku sētām, brunčiem un jostām, māla podiem ar ornamentiem. Protams, tas viss ir super, tikai tas šķiet ļoti sastindzis, tāpat arī "spekulatīvs" (wiki), un neko nesaka par to, kā varētu tikt izmantots šeit un tagad modernajā dzīvē. Ha, viens no linkiem pat saka, ka etnogrāfija ir "vēstures zinātnes nozare". Toties wikis latviešu valodā saka arī, ka "etnogrāfija kā pētījuma metode mūsdienu zinātniskajā pasaulē tiek izmantota galvenokārt mūsdienu sabiedrību un parādību aprakstīšanai un pētīšanai". Tā piemēram, pēdējos gados no Kopenhāgenas universitātes absolvējušo etnologu skaits dažādās lielās kompānijās ir krasi audzis, tāpat kā etnologu popularitāte klientu konsultēšanā un citu pētījumu veikšanā.
Saistībā ar šo, man radušās bažas, kādā veidā lai es sevi pozicionēju latviešu organizācijai vai kompānijai, meklējot kaut vai prakses vietu! Jo, acīm redzot, etnogrāfija ir tautumeitu padarīšana, nevis kaut kas, ar ko es varu būt noderīga kādas kompānijas vai ražotāja preces kvalitātes uzlabošanā.

Maka un Donalda piedzīvojumi

Ceturtdienas vakarā pēc tam, kad biju izšiverējusi veikalus un atklājusi, ka 80-tie šogad ir vēl vairāk modē nekā pagājušogad, sajutu milzu izsalkumu. Un tā kā es neesmu ne tik bagāta, ne izsmalcināta kā daži mani Latvijas draugi, iegāju McDonaldā. Tas nav nekāds baigi krutais "Maks", parastais – centrālais. Kad augšstāva pasēdētavā biju nomēģinājusi savu čiken burgu un frenčfrajus, manu uzmanību piesaistīja pretim sēdošais pāris - divi vīrieši tā gados, apkrāvušies ar plastmasas maisiem, pilniem ar pudelēm. Viens no viņiem tāds ņiprāks, lielām opapa brillēm*, zilu slēpotājcepuri kā no manas bērnības tēta drēbjuskapja, salīdzinoši modernu pufaiku un milzīgām ortopēdiskām kurpēm. Otrs tāds vecāks, ap gadiem 60, bet solīdāks, pelēku mēteli un spieķi. Izlikās, ka šis visu laiku guļ, acīm nodurtām, bet reizi pa reizei kaut ko nobubina, otram atbildot. Pirmais izvilka no kabatas lielu nobružājušos pulksteni un sāka kabināt uz rokas, kaut ko murmulēdams. Sirmais toties sāka jau runāt skaļāk, sakot, ka padomju laikos gan viņam bijis tāds pulkstenis, kurš gājis desmit gadus no vietas. Un tad man pārskrēja karstu tirpu vilnis pār kauliem. Jēziņ – Latviešu bezpajumtnieki! Bet es nolēmu neklaigāt un mazliet pavērot. Un tad viņi sāka kašķēties diezgan paskaļā balsī par to, vai kečups un frī ir surogāti. Sirmais teica, ka ir, bet briļļainais vēlāk atzina, ka surogāti ir salāti un viņš no burgiem ņemot ārā visu zaļo mantu. Tad viņš cēlās augšā, un man likās, ka viņš nekad nebeigsies, tik garš viņš bija. Un slāja kleiniem soļiem, pie blakusgaldiņiem, uzvākdams pārpalikušos frī un kolu, atnesa un salēja visu vienā un atdeva otram. Likās, lai arī sirmais apsaukā „Maka” piedāvājumu, viņš labprāt dabūja ko papildus. Un tad garais nāca garām manam galdiņam un prasīja kaut ko angliski, ko es nesapratu, jo tas likās tik mākslīgi. Un es pacēlu kolas glāzi un teicu "Priekā!"
Tālāk viss norisinājās diezgan familiāri. Lielais cilvēks, vārdā Garais Jānis, izrādījās, šeit ieradies salīdzinoši nesen, ceļojis cauri Zviedrijai, ejot Eiropā Latvijas vārdu nest, bet tagad iestrēdzis šeit bez naudas un netiek tālāk. Vai man neesot 1200 kronu, ko aizdot? Sāpot zobi (kas tik tiešām izskatījās brūni un pabiruši) un vajagot jaunas ortopēdiskās kurpes. Viņš gribot atvērt arī Baltijas virtuvi Kopenhāgenā. Tad vēl tam otram vīram, Vilnim, kas vēl joprojām sēdēja un tukši skatījās uz mūsu pusi, vajagot Eiropas sociālās apdrošināšanas karti, par kuru viņš uzzinājis tikai šeit un man tagad jānosūta viena sms uz Latviju Dzintaram, lai aizejot uz Cēsu ielu un to karti izņemot. Jāatzīst, ka tā sms bija diezgan neloģiska, bet nu labi. Izrādījās, ka Vilnis šeit ieradies tikai februārī, atbraucis pie drauga Jāņa, sak, Latvija galīgi grimstot dibenā – pat bomžiem grūti klājoties. Pirms ierašanās neko nezinājis, cik tā apdrošināšanas karte nozīmīga, un tagad neko nevar bez tās izdarīt, un pašam glaukoma, principā vispār neko neredz.
Tā es nosolīju, kad saņemšu atbildes ziņu, iegriezīšos atpakaļ. Pēc kādām pāris stundām ienācu, ka, jā, Dzintars īsziņu saņēmis. Garais Jānis man palūdza, vai nevaru nopirkt viņiem klepus zāles, Vilnim esot šausmīgs kāsis, kas tik tiešām bija šausmīgs. Turklāt Dānija ražojot vienus tuberkulozņikus vien, teica Vilnis, jo tādā vējā neko citu nevarot noķert. Pēc tam Jānis ņēmās skaidrot, kur var atrast bezpajumtnieku zupas virtuvi un naktsmājas ar vaskatēriju, ja neesmu pārāk lepna. Izrādījās, ka tas ļoti tuvu manai dzīvesvietai. Bet kamēr Garais Jānis skaidroja man, kur jāiet - ar visiem zīmējumiem uz aploksnes, Vilnis to gribēja izstāstīt vienkāršāk. Taču Jānis paskaļā balsī teica viņam "nedirst daudz", un lai arī cilvēki sāka uz mums skatīties, labi gan, ka viņi daudz nesaprata, ko nozīmē nedirst. Pāris vispār spilgts un abi divi viens otru papildinoši - Jānis, piemēram, katru vakaru liekot Vilnim nomazgāt rokas pirms gulēt iešanas, bet Vilnis viņu neklausot, un varēja noprast, ka Vilnis Jāņa bāršanos īpaši neņem vērā.
Ceru satikt drīzumā abus atkal. Laikam jau tas nebūs grūti, viņi katru dienu sēžot Makdonaldā.

Personību fabrikas

Kas ir personība? Kam tā ir un kam ne? Kā personība ir mērāma? Ar ko to mēra? Kādi personībai ir kritēriji un priekš kam tā tiek mērīta? Cik maksā viena mērvienība personības (un kas ir tas, kas ir tā mērvienība), vai tā ir pieprasīta? Vai tā ir pārdodama un nopērkama? Cik pircēji ir gatavi par to dot? Visā visumā – ko mēs domājam, sacīdami „viņai/m ir personība” (visbiežāk nākas dzirdēt „s/he has personality”)?

Mēs taču piekrītam, ka esam neatkārtojami radījumi starp visiem pārējiem šajā laikā un telpā, taču tanī pat brīdī mēs zinām, ka visi esam vienlīdzīgi. Bet slavenības ar mediju palīdzību ir mums parādījušas, ka daži ir ievērojamāki nekā citi. Lai gan viens no skaidrojumiem psiholoģijā paredz, ka personība ir kāda indivīda atšķirība no pārējiem, šeit es necenšos runāt par atzītiem psiholoģiskajiem, filozofiskajiem terminiem, es nestrīdos nekam pretim, neko necenšos pārdēvēt un ne uz ko nepretendēju. Kas ir tas viens un kas ir pārējie? Es runāju par ikdienas dzīvi un „personību”, par to, kādiem mums jābūt, lai mēs būtu pieprasīti, lai būtu topā, lai būtu hot vai cool. Es runāju par realitātes televīziju kā „personality” pieprasījuma atspoguļotāju, realitātes šoviem (paldies šim fenomenam, reizēm var atlasīt īstus dārgumus antropoloģijai), kur indivīds aiziet ar konkrētu mērķi, strādā pie tā, konkurējot ar pārējiem, un tanī pašā laikā dzīvo zem viena jumta ar konkurentiem, kuri ir atlasīti pēc īpašiem kritērijiem. Kādi iekšējie/ārējie resursi ir nepieciešami, lai sasniegtu mērķi?

Kā jau teicu, realitātes šovi var būt noderīgi, ja tos māk skatīties. Jo sevišķi tie, kuros cilvēkiem jādzīvo kopā – America’s Next Top Model, Make Me A Supermodel, Tila Tequila, Average Joe, Highschool Reunion, Ladette to Lady un citi. Neskaitāmas teorijas šeit ir iespējams pielietot! Katrs vakars pie televizora man ir kā ekspedīcija cilvēku ‘everyday-life’ (ikdienas-dzīve). Tā ir kā ēnošana (Čarņavska), diemžēl režisēta, paredzēta, manipulēta un samontēta, un tomēr. Laimīgā kārtā citāti par personību ir bijuši pietiekami daudz, lai raisītu manu uzmanību.

Pirmo reizi pie vārda „personība” man lika satrūkties pirms gada, kad, pēc manas biedrenes teiktā, atklājās, ka vienai citai kolēģei neesot personības. Toreiz, atceros, visa mana eksistenciālistes ilūziju pasaule tika iedragāta, kad sapratu, ka kāds var būt vērtēts pēc „personības deficīta”. Un kas tad bija vainas tai meitenei, kurai, kā noskaidrojām, nebija personības? Pirmkārt, viņa nekad nekā nezināja, pat savu viedokli ne. Ja kādreiz kaut ko dabūji ārā no viņas, idejas likās viduvējas, banālas un kā no grāmatas izrakstītas, tā it kā kāds viņai būtu iepriekš teicis, kā jādomā. Viņa nekad neko neierosināja, tā vietā lipa klāt pārējiem, un vienmēr pagadījās visās fotogrāfijās. Visam pa virsu – viņa bija līdzatkarīga, konstanti cenšoties palīdzēt visiem nelaimē nonākušajiem un dzīves apdalītajiem. Ir vieglāk nosaukt īpašības, kas personībām nepieder, nekā tās, pēc kurām ir pieprasījums. Iespējams, tās būtu: drosme, izlēmība (bet ne principiālisms un enerģijas vampīrisms), neatkarība no pārējo uzskatiem, prasme izturēt kritiku un kāda odziņa (kas tas vēl tāds?).

Kā reiz skatījos America’s Next Top Model, kur kādā epizodē viena no simpātiskākajām meitenēm no pārējo puses pastāvīgi tika aizmirsta. Toreiz viņu arī izbalsoja, un, kā teica Taira Benksa (Tyra Banks), tā nav modele, kura nav atcerēšanās vērta. Un šeit jau nav runa tikai par modelēm vien, bet gan katru no mums (lai gan no otras puses spīguļiem nepieciešams fons!).

„High school reunion” arī ir spilgts piemērs personībām. Esmu novērojusi, tur ir tādi dalībnieki, kas mūžīgi tiek kadrā. Bet novērojumi man saka, ka tas nav tāpēc, ka viņiem būtu liels un varens gars. Piemēram, vienā no epizodēm ir viens tāds hipijs, kurš gandrīz nekad netiek filmēts, un ļoti iespējams, ka viņš ir interesants sarunu biedrs, varbūt viņš vienatnē meditē un uztura savu dvēseli formā, kamēr pārējie vērpj intrigas, viens otru aprunā, krāpj dzīvesbiedrus, tādā veidā tiekot filmēti. Turklāt šajā šovā dalībnieki var atļauties būt riebīgi viens pret otru, jo šova uzdevums nav izcelt kādu uzvarētāju kā piemērotāko. Šeit neviens netiek izbalsots, visa mērķis ir savākt kopā pirms desmit gadiem absolvējušu klasi un ļaut viņiem izskaidroties. Šai šovā izteiktākā „personība” man šķita tā sieviete, kura jau no sākta gala bijušo klasesbiedru priekšā ieņēma pozīciju pret klases līderēm, tobiš – karsējmeitenēm, lai cik banāli neizklausītos, tādā veidā aizstāvot kādas citas ex-klasesbiedrenes ģimenes vērtības un mīlestību. Viņa vienmēr bija lojāla pret sevi, un pārējiem, zināja savu toni, nepakļāvās emociju izvirdumiem un likās organizējam notikumus ēkā, kā arī radīja patīkamu atmosfēru. Pret viņu bija respekts ne tikai „tai-ar-izpostīto-ģimeni”, bet arī klases līderēm.

Vakar skatījos „Tila Tequila” šovu, kur par Tilas sirdi cīnās gan vesels bars puišu, gan meiteņu. Savai aizrautīgajai interesei gan par šoviem, gan personības problēmu, noķēru citātu, kad par kādas meitenes necienīgo izturēšanos viena cita izteicās tā: „That was really disrespectful. I hope she [Tila] doesn’t buy it!” Tas spilgti norāda, ka, piemēram, respekts vai cieņa, vai vismaz laipnība ir nopērkami, bet necieņa būtu tā īpatnība, kuru nevajadzētu pirkt. Un cieņa, piemēram, ir kaut kas tāds, ko var pārdot, bet šeit es ar to domāju „dāvināt”. Tā ir dāvana, kurai jānāk atpakaļ (mēs jau zinām slaveno Raiņa citātu). Tās visas ir personībā ietilpstošās kvalitātes.

Līdzīgā gadījumā vērtības spēlē lielāku lomu tieši šovos, kuros skatītājiem ir iespēja izlemt, kam būtu jādodas mājās, piemēram, „Big Brother”, „Make Me A Supermodel” vai Latvijā „Fabrika”. Protams, šovi ar to pašu brīdi kļūst kripatiņu garlaicīgāki, jo nav vairs intrigu, kuru vērts bija uzcepties un tēlot tiesnesi, taču mēs esam lēmuši taisnu tiesu par visādiem dergļiem un riebekļiem, kuri nav tiesīgi uzvarēt. Un kā gadījies kā ne – uzvarētājs iemieso vairākuma tautas ideālus un vērtības!

Personība radies no vārda „persona”, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē maska. Piemēram, viena no psihes struktūras sastāvdaļām, pēc Junga, bija Maska jeb Persona, kas ir cilvēka patiesās būtības aizsegs, sociālā loma. Tas nav pats cilvēks, bet gan tā nozīme, ko viņš spēlē. Protams, maskas mainās, atkarībā no izrādes, personas mainās attiecībā, kādā sabiedrībā esam, pielāgojoties attiecīgajai struktūrai. Realitātes šovā „Ladette to Lady” kāda dalībniece ballē izturējās kā profesionāla dāma, sarunājoties ar kādu augsti stāvošu personu. Par to sašutusi bija viena no tiesnesēm. Viņa aizrādīja, ka baidoties, ka tā neesot bijusi viņas īstā būtība, bet tikai ļoti profesionāla aktierspēle. Tas ir pretrunā ar šā šova koncepciju – padarīt šīs sīkās mamzeles par dāmām, mācot kā sabiedrībā izturēties. Es pilnīgi saprotu šo meiteni, kad pēc tiesāšanas viņa pati brīvprātīgi skolu pameta, neredzot jēgu tam, ja tad, kad tu rīkojies kā paredzēts, patiesībā tiec nosodīta. Neviena no meitenēm skolu nevarētu pabeigt, ja nespēlētu teātri, kuru patiesībā liek spēlēt skola. Neviena sieviete nepiedzimst kā dāma, bet par tādu kļūst.

Protams, ir daudz šaubu, kas patiešām ir autentisks, jo šovi, kā mēs zinām, lai arī saucas „realitātes”, tie tik un tā tiek savā veidā iestudēti. Tas sākas jau ar atlasi. Piemēram, uz 4.sezonas „Big Brother” šovu Lielbritānijā pieteicās vairāk nekā 10’000 dalībnieku, kuriem jāieraksta 2 minūšu ilgs video par sevi. Nākamajās kārtās tikušajiem jāiziet psiholoģiskās piemērotības tests un seko vēl virkne sīki niansētu uzdevumu, pēc kuriem dalībnieki tiek izvēlēti. Protams, atlasīti tiek neparastākie indivīdi, taču šova organizatori cenšas nelikt kopā pilnīgus pretpolus tāda iemesla kā komunikācijas dēļ. Piemēram, kopā netiek likti tumšādainie ar atklātiem rasistiem, geji ar kareivīgiem homofobiem, jo tādā gadījumā apstātos komunikācija, bet tas šova veidotājus neinteresē. Viņiem vajag mijiedarbību, kompleksas attiecības, kas radītu drāmas. Kā piemēru varu minēt redzēto „High School Reunion”, kad grupā bija viens gejs un viens homofobs. Viņi tik tiešām nekomunicēja. Pavērsiens bija boksa „mačs”, kurā viņi izkāvās un pēc kura „fobs” atzina, ka starp viņiem tomēr pastāv kaut kas kopējs.

Tāpat nevar zināt, cik procentu šais šovos ir patiesības. Cilvēki tiek atlasīti kā ekstraordināri, taču arī situācijas tādas ir. Kopēja dzīvesvieta, piespiedu komunikācija uz attiecību veidošanas vai mierīgas līdzāspastāvēšanas, vai uzvaras rēķina. Arī notikumi nav vienkārši. Situācijas tiek iestudētas, ar cilvēkiem tiek manipulēts, viņus provocē uz konfliktsituācijām, vērtē pēc sasniegumiem. Reizēm pat var pastrīdēties, vai šais šovos ir patiešām „parasti cilvēki no ielas”, nevis aktieri („The Hills”). Turklāt skatītājiem tas viss tiek pasniegts jau sagraizīts pa gabaliņiem, samontēts „because it sells”.

Protams, mēs nevaram teikt, ka realitātes šovi ir realitāte, tas viss ir augsti konstruēts artefakts (Colin Sparks) un, taču mēs varam piekrist, ka šovu fenomens ir daudzslāņaināks un kompleksāks nekā es to pasniedzu un ka šovos darbojas īsti cilvēki „īstās” situācijās, kuras tiek programmētas, iestudētas, manipulētas nolūkā, lai radītu konfliktus (turpat), tāpat mēs varam piekrist, ka vēlme izvirzīt priekšplānā personības ir patiesa. Ka atlase no tūkstošiem citu gribētāju izvēlēt tieši savdabīgos jau ir personību izaicinoša. Un vai tik tiešām visi šovu dalībnieki ir lielākas personības nekā tie, kas atlasi nav izturējuši? Stratēģiski izdevīgas ir konstrukcijas, kurās „spēcīga personība” satiekas ar „vājāku”, piemēram, Americas Next Top Model 6, kurā pretim pašapzinīgajai Džeidai pretim stājas par sevi nepārliecinātā Džīna. Protams, šeit arī var strīdēties, vai tiešām pārākuma izrādīšana ir pašapziņas izpausme, un vai gadījumā aiz tās neslēpjas visiem zināmais vājums, kas jākompensē, fakts ir tāds, ka šova veidotāji zināja, ka starp šīm personām veidosies konflikts.

Tātad arī acīmredzamiem stipriniekiem nevajag uzticēties kā personībām. Vienatnē viņas raud un zvana uz mājām, sūdzoties, ka neviens viņas nepieņem, ka neviens nenovērtē viņu „atklātību”.

Lai vai kā, nobeigumā gribu teikt, ka realitātes šovi, kaut arī "fiktīva realitāte", pierādījuši, ka "ražo" personības, tanī pašā laikā (ne)nosakot, kas ir personība. Tā, ļoti iespējms, ir individualitāte, kas atšķir no pārējiem, iekšējs spēks, patstāvība, pašapziņa, domu neatkarība, radošums un daudz citu dažādu īpašību. Taču neviens tā arī līdz galam nekur nav izskaidrojis, ko īsti meklē un kādiem jābūt tiem - "ar personību apveltītajiem".

Shopscapes

Latvieši, ieradušies Dānijā, ilgi nevar pierast pie veikalu īpašajiem darbalaikiem, to esmu noskaidrojusi dažādās diskusijās. Atceros, toreiz, kad dzīvoju mazajā ciematā Brenderup, tur bija viens pārtikas veikals, nu, tāds normāla lieluma un kvalitātes – „Daglig Brugsen”, benzīntanks tā patālāk, un tur arī pasts un video noma, uz otru pusi ekošops, kur varēja nopirkt tikai organiskus produktus un daudz interesantus alus, beķereja ar treknajām ruma bumbām un sausajām, kārtainās mīklas bulkām, kā arī seksšops, kur iekšā bija daudz dažādu interesantu rotaļlietu, vecu pornožurnālu un videokasešu, bet ārā – automāts neparedzētiem gadījumiem ar video un dažāda dizaina prezervatīviem.
Tad vēl Brenderup bija autoserviss, kurš neizraisīja manu interesi, kiosks, kurā varēja nopirkt arī medikamentus un kurš strādāja mazliet ilgāk nekā veikals, taču tur bija kudiš dārgāk, picērija, kura reti bija vaļā, kā arī divas bankas, vienā no tām traktors reiz naktī trijos izcēla bankomātu, vēl tagad tie žuļiki nav atrasti. Starp citu, ciemā bija arī solārijs – 10 minūtes 20 kronas.
Brenderup, līdzīgi kā ar Vārkavu, ir sadalīta it kā divās daļās. Otra ir baznīcas daļa. Mūsu pusē bija vecā stacija (kura vairs neeksistē), „viesu nams”, tobiš – skola, kā arī baltā jeb trakomāja, bet pāri tiltam – otra puse, kuru tā arī nekad nespējām pieņemt kā Brenderup. Ņemot vērā, ka Dānijā ik pa kilometram ir jauns ciems ar citādu nosaukumu, tad kādēļ gan lai diezgan patālā baznīcas daļa sauktos Brenderup? Tai pusē toties bija arī frizieris, apģērbu veikals (kaut kas sarkanajam krustam līdzīgs), mēbeļu bode un frizieris, bet neviena pārtikas veikala, cik zinu.
Mūsējais pārtikas veikals darbdienās parasti strādāja līdz 19, tāpēc vienmēr bija jāpasteidzas pēc vakariņām, ja ko gribējām pirkt. Vienreiz, kad sāka pārdot Ziemassvētku alu, veikals bija vaļā līdz 20! „Daglig Brugsen” strādāja pat brīvdienās un līdz 17.
Kopenhāgenā veikali ir vairāk nekā tur, bet nestrādā diži ilgāk, lai neteiktu pretēji. Piemēram, tuvējais „Netto”, kurš ir uz katra stūra un līdzinās „Maximai” (tur gan nav gatavu salātu, kurus varētu nomazgāt, bet ir gana prasts un sušķīgs, iekļaujot garlaicīgu piedāvājumu), ir atvērts līdz 20, sestdienās līdz 17, bet svētdienās nemaz. Ja vēlas kaut ko nopirkt, jāiet uz „Døgn Netto” (Diennakts Netto), kas patiesībā nav nemaz diennakts, bet ir atvērts līdz 22, arī brīvdienās, taču šādi veikali ir liels retums.
„Fakta”, kas atrodas blakus pirmīt minētajam, ir mainījusi politiku un kopš novembra vidus sāks strādāt pastiprinātā režīmā visas dienas. Svētki taču nāk! Starp citu, visās „Faktās” kase ir tāda futūristiska – tur nav tādas kases ar paplātīti vai trauciņu, kur ielikt naudu, un tad kasieris to paņem savām rokām un papūlas skaitīt. „Faktā” pie kases ir tāda monētu mašīnīte, kurā pa caurumiņu jāber naudas gabaliņi. Tā visu naudu saskaita un atlikumu pati izber. Ja gribi piedāvāt papīrnaudu, to kasieris paņem gan, bet iešļūcina citā mašīnā, kura saskaita un arī izber atlikumu.
Toties „Netto” ir pašapkalpošanās kases, kur katrs pats, kam nav bail, var visu godīgi iepīkstināt un saskaitīt, un samaksāt. No otras puses, šīs kases reizēm aizņem daudz vairāk laika nekā gara rinda pie parastās, jo ja tur nostājas kaut kādi neprašas, var dabūt ilgi gaidīt.
Tuvumā atrodas arī „Irma”, kas gan ir dārgāks, taču daudz interesantāks veikals. Tur ir lielāka izvēle eko precēm, var nopirkt zviedru maizi, kas, protams, vēl klāt nestāv Raunas saldskābmaizei, bet garšas ziņā ir daudz bagātāka nekā dāņu maizes. Tur ir arī briesmīgi garšīga dāņu ekoloģiskā rupjmaize, kas nav piebārstīta ar visādām sēklām tā, ka maize ir tikai piedeva, lai tās sēklas kopā turētos, un tā smaržo tāpat kā Latvijas ķieģelītis. „Irmā” ir arī kraukšķīgais zemesriekstu sviests un daudz dažādu sieru.
Jokaini, ka Dānijā ir ļoti nabadzīga izvēle jūras produktiem, šeit pamatā var atrast garneles, kas ir baigi labi, un patiesībā tās ir ļoti lētas, un dažu veidu zivis – lasi, kas ir jancīgi dārgs, pangasijas zivi, foreli un vēl dažas baltās gaļas zivis. Tādas lietas kā krabju nūjiņas jāiet pirkt uz krievu, ķīniešu vai poļu veikaliem par bargu naudu (pieci lati divdesmit štukas), gliemežus, astoņkājus un citādas gardas preteklības vispār reti redz. Taču es esmu atradusi šausmīgi garšīgu vīnu, gatavotu no ekoloģiski audzētām vīnogām, un tas ir pats labākais, kādu esmu jebkad dzērusi. Principā šeit viss iedalās ekoloģiskajos un neekoloģiskajos produktos, kas, protams, liekas mazliet absurdi, bet ekoloģiskie šeit maksā gandrīz tikpat, cik Latvijā, piemēram, tādi „Daugavas” ražojumi.
Aknu pastētes šeit ir metāliskos trauciņos, lai var ielikt mikroviļņos vai cepeškrāsnī, jo dāņi to ēd tikai karstu un uz maizes, vēl pa virsu uzliekot ceptu bekonu. Garšo labi, bet pēc pastētes mūsu gaumē jāiet uz poļu veikalu. Tur var dabūt arī kondensēto pienu tūbiņā, kuru var sūkt, un tad tur vēl ir arī skābēti kāposti, bet tos var atrast arī arābu veikalos.
Vēl veikalos ir ļoti liela izvēle dažādās lakricas un gumijkonfektēs. Vesels stends. Sākumā es smējos par dāņu stilu – pirms filmas sapirkt papīra tūtā veselu čupu ar lakricu, pārklātu ar cukurotu, krāsainu glazūru, un sarkanām, dzeltenām, zaļām un vēl visādām E-končām, tāpat arī Colu vai Pepsi, bet tagad arī es tā daru.
Dānijā visu var nopirkt sasaldētu. Ne tikai dārzeņus pagatavošanai un dažādas gaļas, un zivis, bet bulkas, kūkas, pīrāgus, lazanjas, bet pat zupas plastmasas maisiņos! Protams, esmu gana slinka, lai regulāri stāvētu pie plīts, tāpēc ir nogaršotas arī zupas, jāteic, necerēti garšīgas. Turklāt par visuresošajās kantīnēs jeb uzņēmumu ēdnīcās viņi gandrīz nekad negatavo, bet uzsilda sasaldēto.
Gandrīz jau aizmirsu par dārzeņu fenomenu, jo man tas liekas jau tik pierasts. Dārzeņi un augļi bieži vien nepārdodas uz svara, bet gan gabalos. Piemēram, viens ābols vai apelsīns maksā no 2.25 līdz 3.50 kronām vai kaut kā tā, arī atkarībā no veikala un vai tas ir ekoloģiskais vai nav. Banāni garšo tā kā reiz bērnībā garšoja, kad mamma un tētis pirmoreiz atnesa mājās, 7 banāni – 20 kronas. Pie dārzeņiem var nopirkt dilles, baziliku un lokus podiņos, tāpēc man jau kopš augusta stāv loki, pat ūdeni īpaši neprasa. Dille gan jālej katru dienu, bet baziliks gan ir rātns bērniņš, ļoti labi piestāv jebkam, ko gatavo.
Dānija neviltoti ir alus cienītāju tauta. Tādas izvēles, kāda ir lielākajos veikalos, nav pat Latvijas lielveikalos! Neiesaku izvēlēties tos lētākos – 3 kronu (apm. 30 sant.) – alus. Tuborgam, piemēram, ir ļoti garšīgs Lieldienu alus „Kylle kylle” par 8 kronām ar cālēnu virsū, tāpat arī Albani Ziemassvētku alus „Jule bryg” par tikpat. Un Dānijā ir ļoti daudz ekoloģisko un visādu specifisku alu, pie tam – grādīgāks nenozīmē lētāks vai prastāks, tipa – bomžu alus. Šeit arī ir šausmīgi garšīgs poļu alus „Kožlak”. Dārgie alkoholi ir maza izvēle parastajos veikalos un stāv tikai aiz kases. Ja grib ko vairāk, jāiet uz speciālu alkānu veikalu, kur var atrast dažnedažādas dzeramlietas. Par laimi, šeit nav kā Zviedrijā, kur pat normālu alu nevar parastā veikalā nopirkt!
Tā kā neviens veikals, kas nav arābu, nestrādā ilgāk par 22, dāņiem nav nepieciešams alkohola tirgošanas likums, kas aizliedz tirgot alkoholu pēc tikiem un tikiem. Turklāt šeit 16 gadīgs švauksts var pirkt un lietot alkoholu. Pie tam – vieglo alkoholu var iegādāties universitātes kafejnīcās, un mani kursabiedri nesaprata manu izbrīnu, jo kas gan vainas vienam alum pie grupas darba? Tas raisot iztēli un atbrīvojot, un veidojot „hyggelig” atmosfēru. Ar šo vārdu dāņi ļoti lepojas, jo to nevarot tā vienā vārdā iztulkot. Tas esot gan „cosy” (mājīgi), gan „comfortable” (ērti), gan „nice” (jauki), protams, pēc manām domām tas arī paredz visur esošās sveču gaismiņas un valdošo pusgaismu, protams, ne jau skolā.
Veikalos jau var just Ziemassvētkus – es jau kādu mēnesi ēdu Dāņu Ziemassvētku „ābolu pončikus”, kurus sasaldētus var nopirkt veikalos, tāpat jau pāris nedēļas atpakaļ es ieraudzīju rīsu/putukrējuma/mandeļu putru plēves iepakojumā tā kā desu, kurā tradicionāli ir viena vesela mandele, un kurš to dabū savā šķīvī, tam prīze. Redzēju arī asinsdesas, kuras izskatās sastāvam tikai no asinīm vien. Drīz droši vien izliks Ziemassvētku alu, snapsu, un gļuku, tas ir, karstvīnu. Gļuks gan jāiet iebaudīt uz teātra krogu, tur viņi tam piejauc rumu un vēl visādus garšumiņus.
Atšķirībā no Eiropas stila veikaliem, kuri lielos vilcienos izskatās kā Rimi, Maxima un līdzīgi, arābu veikali ir haotiskāki, pārblīvētāki, nu, vairāk tādi kā lauku bodes pie mums. Tikai šeit var atrast dažādas inčīgas lietas tur, sākot no dienvidnieciskiem ēdieniem, garšvielām, līdz pat Cido sulai, kuru jau esmu minējusi. Viņiem pie veikala ieejas vienmēr ir izlikti augļi un dārzeņi, kur arī ir daudz lielāka izvēle nekā parastos veikalos, taču nevajag lēti uzķerties uz cenām, tā var iegrābties vecos arbūzos! Tad vēl arābiem patīk kaulēties pat veikalos! Viņi neuzliek cenu uz precēm un katru reizi improvizē. Tā reiz man gribēja pārdot Cido sulu par četrām kronām dārgāk nekā iepriekšējā reizē, un, protams, ka es nokaulēju, par ko pārdevējs jutās šausmīgi azartisks. Vēl viņu veikalos var nopirkt Vegetu (lai gan dāņiem tas neierullē, viņiem – ja nav karija, nav pārtija, tā ir gandrīz nacionālā garšviela), vārīto desu, mannā, dažādas inčīgas pupiņas un vēl visādus brīnumus. Pelmeņi gan ir tikai krievu veikalā „Moskva”, kur viss ir šausmīgi dārgs.
Īpašs fenomens ir arī katra mēneša pirmā svētdiena, kad ir atvērti tik pat kā visi veikali. Parastās svētdienās pat Kopenhāgena šķiet izmirusi, taču ne katra mēneša pirmajā svētdienā. Tad visi iziet ielās, veikalos un notiek baigā rosība, mazliet pat kaitinoša un apgrūtinoša. Un tomēr – tas, kurš izgājis novērot pārtikas veikalu kultūru, ir ieguvējs.